Puišelis, kas skrandainis

Uzkarsis asfalts, silda gaisu.
Ielas pilnas tveices mocītu seju.
Es truacos tām garām, celt ienākumu savu.
Un vienaldzīgs es visiem, kā viņi man.
Mūs vieno šis karstums un kāre gūt.

Tā speros es uz labklājību savu.
Krustu, šķērsu pa asfvalta upi.
Līdz pamanu, kāds sakņupis tēls,
Nav tomēr saules izdeldēts.

Kā karstums, tā aukstums tam vienaldzīgs,
Tik dziļas pārdomas par dzīvi grauž.
Kur viņa vecāki, kā sabiedrībā atzinību gūt.
Apjukums un skarbums viņā plaukst,
Jo viņš jau padzīts nesakauts.

Kamdēļ es apstājos,
Kamdēļ tam ieskatījos sejā?
Vai bailes sevī lauzu vai distancējos?
Vai palīdzot viņam, es palīdzu sev?