Kad stāst ir izstāstīts...

Es veros debesīs, tik tukšums vienmuļš tajās mīt,
Man ir skumji, jo nezinu ko sgaidīšu rīt.
Vai atceries to dienu?To minūti kad satikāmies mēs?
Tajā dienā spīdēja saule un ieraugot tevi iemirdzējās mana sirds
Viens nevainīgs, skaties, viens maziņš smaids
Tas bija ievads mūsu stāsta saakumā.
Ja vien es būtu zinājusi, kā tas viss reiz beigasies
Ai, nezinu kā bātu tad...
Mēs runājām, daudz un par visu
Mēs smējāmies par dzīvi un paši par sevi
Tas viss bija tik nevainīgi un patiesi,
Tu pieskāries manam vaigam maigi apskaujot mani,
Tu pieskāries manām lūpām ar savu lūpu siltumu.
Es biju laimīga...
Tā gāja laiks – dienas, nedāļas
Un tad viss kļuva savādāk...
Tu meloji, meloji acīs skatīdamies
Meloji solot laimi.
Es nevēlējos būt kā priekšmets no tava dzīvokļa.
Jo uzzināju ka esi kolikcionārs, kas krāj sirdis.
Mana sirds sāka sāpēt, es nezināju ko darīt, ko teikt
Vien kā mazs bērns skatījos pa logu,
Vērojot kā lietus lāses sitas pret palodzi, es gaidīju kaut vienu atbildi
Atbildi – ko man teikt, ko pasacīt.
Nav, nav atbildes, nav nekā
Tevis arī vairs nav.
Un tad, tajā dienā, kad atkal tevi satiku
Manas sirds pūlss parsteidza mani pašu..
Tu atkal apķēri mani,tavas lūpas sniedās pie manējām,
Bet es spītīgi savilku dūres, iekodu sev lūpā un pateicu – pietiks!
Ja, es pārkāpu pāri pati sev.
Tu atkal pieskāries manam vaigam, lai noslaucītu asaru, pagriezies un aizgāji
Es neraudāšu, es neskumstu, es cīnīšos lai kā tas arī šobrīd nesanāk,
Es atkal veros atvertajās debesīs ar jautājumu kā būtu ja būtu?
Bet nav un nebūs..
Man jāizmirst tevi, tavs apskāviens un skūpst.
Es negribu būt tikai lieta,kuru kad apnīk var izmest
Es neesmu tik lāta, es esmu ko vairāk vērta...