Ir plīsusi stīga

Ir plīsusi stīga,
Un apstājies laiks.
Uz lūpām tavām,
Vairs nedzīvos smaids.

Ir pienācis brīdis ,kad jāšķiras mums,
Jo tas mūsu jūtām ir pienākums.

Manī ir plaisa,
Tā dzīvot man maisa.
Bet jūtas tā raisa,
Jo tu esi skaista.

Vēl visi vārdi nav pateikti tev,
Ir palicis teikums, kas klusībā gaist,
Nav laika šos vārdus no teikuma rast,
Un jēgu lēto bezjēgā prast.

Ir atvēries visums,
Kas palīdzēt spēs,
Ne jau miesās,
Bet dvēselēs.

Uz dīvāna sega un astoņas rozes,
Sarkanas, melnas, zilas un lozes,
Dzīvot vai palikt, tur ,kur ir miers,
Varbūt pasaulē šajā es lieks...