Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Epitāfija
Es neciešu remdenu kafiju
Un vārdus, kas neīsti skan, - Tā cerība, kura reiz sasila, Nu ledus grauds kļuvusi man... Ak, pasaki, kāpēc Tev vajaga Tā ārdīt, un plosīt, un graut?! Tu esi kā smilšaina skabarga, Kam dzīvajā miesā tīk grauzt! Tev gribas man salkani glaimot, Un salaizīt graizītās rētas: Tad atkal sāc apstākļus vainot, Tad – solīt tikšanās retas... Ja atsakies, neskaties nopakaļ Un nerodi iemeslu nīkt! Lai dvēselei citai laimību kaļ Tās rokas, ko sirds mīl un nīst! Būs uzraksts kā epitāfija: „Šī mīla ir mirusi man. Tā necieta remdenu kafiju Un vārdus, kas neīsti skan!” (12.10.2009.) © blackeyedpea, 2009
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|