Vējā

Nāc, slēpies ar mani vējā
Kad vajātāji min pēdās
Mūs neatrast vētras sējā
Pēdas zūd pamestās sētās

Nebaidies draudu un viltus
Un bezspēka dusmās teikto
Velns izkaisa velna miltus
Smiedams par ļautiņu veikto

Nāc, slēpies ar mani vējā
Kur nemierīgs skan vēju zvans
Sauc tālāk grūtajā ceļā
Un nogurums izgaist kā tvans

Bet vajātāji lai vajā
Pa purviem un laukiem vēju
Ar lapu sauju tiem sejā
Tiem nosūti sveicienu kvēlu

Nāc, slēpies ar mani vējā
Kad slēptuves vairs nav citas
Un stāsti dziesmā vai dzejā
Kas laivu dzen tavu bez mitas

Bet aizvējā drebinās sliņķi
Tie žēlojās - nu gan te pūš
Un, zelējot smilšainu šķiņķi
Skatās - vējā kā aizvējo mūžs

Vējainie gadi un darbi
Aizlido ziemeļa brāzmā
Tik patiesi un tik skarbi
Kā krāsas ziemeļu blāzmā

Nāc, slēpies ar mani vējā
Būs vasara, atkal būs silts
Bet savā neprāta dejā
Pats vajātājs – sen jau zem smilts