dzejniekam

Reiz bijām es un mans bērns -
pilnīgi suverēnas*
no mīlas, no maizes,
vienīgi ne no raizēm,
jo mūs bija pametis tētis.
Mēs bieži salām un salkām,
jo mums vienkārši
nebija malkas,
bet mēs alkām, alkām, alkām
svēti - pēc tēta.
Tad nāca Viņa Gaišība Gadījums
un atveda tevi pie mums,
un tu laikam salam par spīti
tūlīt rakstīji dzejolīti.
Neatminos, vai par liesmām,
bet noteikti - kaut ko par dziesmām,
un mans bērns šajās dziesmās
bija Piedziedājums.
Tagad man viņu pieci-
divi lieli un trīs mazie,
bet par tevi es atcerējos
šogad sudrabkāzās.
Un ceru, ka mans vīrs
par to nebija
uz tevi greizsirdīgs.

* brīvas