Latvijai

Vairogs zem akmens, šķēps dziļi zemē durts,

Zobens zem velēnas, cirvis naidniekam krūtīs.

Pats kareivis bāleliņš gulēj lauka maliņā.

Virsū auga ozoliņis uz staltā tautu dēla.


Klejos mana dvēselīte pāri tēva līdumam ?

Jauns aizgāju kariņā`i sargāt savu dievzemīti.

Te atstāju līgaviņu, kāzu dienu gaidīdam`,

Te paliek šūpulī jaunais zemes sargātājs.


Reiz vilks mani dēlu dēli manus kara zābaciņus,

Celsies viņu gaišie prāti pret Latvijas naidnieciņu.

Cirtīs velnus, cirtīs jodus, nokaus svešo karaspēku;

Un tad manas meitu meitas audīs latvju karodziņu.


Mosties, manas tautas gars -

Sarkan` balti sarkanais!