Zvaigžņotās nakts sapnis.

Ar katru dienu paliek ar vien smagāk.
Tās nelielās atmiņas
Sagrauž sirdi kā ķirmis koku.
Rokas nolaižas bezpēkā.
Trūkst viena apskāviena,
Kas atdzīvinātu kādu,
Varbūt tevi un mani,
No šī nesaprastā sapņa.
Ar katru dienu krīt vairāk,
Asara pēc asaras,
Asara pēc asaras.
Nav to nejusto roku spēka.
Tās elpas uz kakla,
Ko sajutu apskaujot.
Gribas sajust tās rokas,
Kas toreiz apvijās apkārt.
Gribas dzirdēt to noslēpumaino
klusumu,
Kas pacietīgi valdīja.
Bet nekad negribas atcerēties
Tos soļus, kad šķirāmies.
Un tad atkal bija cerība,
Ka atkal būs tāda diena.
Kad varēšu sajust tās rokas,
Kas apvīsies apkārt.
Un nu jau šoreiz ar sajūtu -
Tās ir manas.
Es atdošu visu kas man ir,
Sirdi un dvēseli, sevi visu.
Bet lai šīs rokas un to valdnieks
Nekad nelaistu mani vaļā.