Kad noriet saule

Kad izkvēlojis riets un padebešos
Ir paslēpies jau saules nogurušais skats,
Mēs kļūstam savādāki savās domās, pašos,
Un citu pasauli tad rāda acs.

Ar palsu krēslu atlido mums sapņi,
Kā liega smeldze dvēselē tie nāk -
Varbūt ir pasaule, kur viss ir labāks,
Kur gaišām domām jaunu dzīvi sākt...

Kur atriebības domu nav un naida,
Neviens nav lišķis, visam pāri – gods,
Kur cilvēkus ar mīlestību gaida,
Un jūties labestības apstarots.

Ne viltu redzēt - tīrus smaidus sejā,
Ne vērtēt vien pēc tā, kas mugurā,
Kur skaidru sirdi viens pie otra ejam,
Ko nesamainīt cietā valūtā...

Kā brīnumpasaka ik novakarā veras,
Bet katrā saulrietā kā asara,
Kāds sapnis atkal izgaist nenotverams,
Kā rudenī zūd dzīves vasara.

Bet lai ar kā mūs tālāk dzīve svaidīs,
Par esamību jāpriecājas nolemto,
Jo pienāks diena - sagribēsies mainīt,
Bet izrādīsies – nav vairs mainīt ko...