Lūdzu...

Cik kluss...
Un tomēr dzirdu,
Jūtu daba mostas.
Un atkal...!
Atkal sapņu kuģi
Pamet manas laimes ostas.

Kur laiks,
Cik aizauguši lauki...
Cik sen un, nu!
Jau savu mīlu citam taupi...

Kam acis slēp...?
Kam slēp aiz saviem matiem?
Kam spītē?
Sev?
Vai man?
Kam atkal brauc ar melu ratiem?

Vēl manī viss!
Es sapņos Tevi skūpstu...
Vēl manī viss!
Tas nekad nedzisīs...

Kam ezers man,
Ja vairāk nevirmo...?
Kam kalns man tas,
Kur sēžu nezaļo...?

Kam krasts,
Ja staigā tikai citi...?
Kam sapņu māja man...?
Bez Tevis tajā vienmēr tumši rīti...

Cik sen...!
Ka reizinājām gadus..., dienas...
Cik skaitlis liels,
Bet tieši tad šī dzīve īsa liekas...

Un vēl tagad lūdzu...
Lūdzu...!
Ņem aiz rokas!
Paņem...!
Paņem mani savā dzīvē līdz...