Randiņš

Tu turi manas plaukstas savās,
Un saki, ka tās maigas tā kā samts,,
Es mulstu neatšķirot skaņas,
Un nemanu kā krēslā ieslīgst nams.

Gail liesmas kamīnā, mums priekšā,
Un arī mūsu vaigi kvēlē deg,
Es esmu šajās mājās viešņa,
Un grasos iet,tu lūdz man:"PALIEC VĒL!"

Uz galdiņa dedz sveču turī sveces,
No karafes līst glāzēs sarkanvīns,
Caur logu ielūkojas iekšā mēness,
Un mana plauksta tavā plaukstā trīc.

Tu maigi pirkstus skar ar lūpām,
Tad vieglītēm uz sava pleca liec,
Un to, ko tobrīd savās sirdīs jūtam,
To zinām tikai mēs, to nenojauš neviens.