Lidojošais suns

Buciņam aug pierē ragi,
Niez un tādēļ visus bada,
Pakasot pret Kranča spalvu,
Ieskrienas un,"bāc" ar galvu.

Krancis laidies saldā snaudā,
Sapnī grasījies kost kaulā,
Pēkšņi atraujas no zemes,
Atver acis,apkārt -debess.

"Vai es būtu sapnī miris?
Tā ar` kaulu nebaudījis?"
Nepabeidzis sākto domu,
Krancis jau uz buka joņo.

"Kur nu tagad nesīs mani?"
Pazīstami žoga stabi!
Buciņš metas pāri žogam,
Un uz siena zārdiem projām.

Lēcienā tie abi lido.
Krancis aizsniedz zārdu pirmo,
Un nu dusmīgs rej no kaudzes,
Diez vai buku zobi saudzēs.

Vārnas apsmej lidotājus,
Zobus riezdams suns iet mājās,
"Velti, buciņ` ,virsū lēkā,
Tava āda robu vērta."