pirmdienas rīts...

Pamostos no tā,ka kāds silti elpo sejā.
Un no karstuma...
Atkal viņš miegā ir ieritinājis mani segā.
Rīts...
Paskatos griestos un mēģinu atcerēties mākslu pamosties.
Tas ir kā apturēt laiku.
Vakardiena beigusies,šodiena vēl nav sākusies...
Pamošanās - brīdis,kura nav...
Brīdis,kad satiecies ar realitāti.
Vēlēšanās atgriesties..
Jāceļas - mēģina pateikt siltā elpa..
Vēl piecas minūtes - es nočukstu...
Piespiežos augumam blakus..
Labi gan - vēl piecas minūtes...
Jocīga vieta tā gulta - domāta atpūtai..
Bet gultā notiek viskautkas...
Grāmatu lasīšana,pļāpāšana pa telefonu..
Brokastis,arī vakariņas reizēm ir gultā...
Iespiežu seju spilvenā...
Tas drusku smaržo pēc viņa..
Patiesībā man patīk ,ka veļa drusku smaržo pēc viņa...
Tas palīdz man aizmigt tajās dienās,kad viņa nav blakus.
Kā nelaime - iezvanas mobīlais telefons.
Nepieklājīgi zvanīt tik agri no rīta!
Paķeru telefonu - pareizi,es taču pati uzliku zvanu uz septiņiem...
Aiz loga spīd saule..
Pagriežos ar muguru pret viņu,pievelku kājas...
Piere gandrīz pie ceļiem - kā embrijam.
Tikai šim embrijam otra cilvēka maigās rokas ap vidu...
Tā ar viņa elpu pakausī,kas zināma tik pat labi,kā savējā,
varētu gulēt visu dienu.
Ak,kādēļ šodien nav svētdiena!
Līdz svētdienai tieši..........dienas....
Ir Pirmdienas rīts....