Samaksa
Tu izbradā dvēseli manu,
Ar savām dubļainām kājām
Zinot , cik ļoti man sāp.
Tev sveši šie vārdi,
Kad sāpi Tev kliedzu,
Bet pretī man skan
Tikai pērkona dārdi.
Cik savādi, ka cilvēks ciešot,
Nesagaida vārdu PIEDOT.
Tam atkal vēlreiz nākas ciest,
Līdz viņa sāpe tumsā dziest.
| Viedokļi par dzejoli |
| assortina |
2009-08-15 21:13 |
| Neļaujies izbradāt dvēseli!!! |
| kwazimorda |
2009-08-16 17:14 |
| Un neļauj bradāties apkārt arī!:) |
| Plaanpraatinjsh |
2009-08-16 20:03 |
| Nevajag bļaustīties. |
| hefny |
2009-08-16 20:34 |
tādi-to nesaprot,-tāpēc beidz ciest--izārstē dvēseli -un skaties uz jauku, patīkamu
un uzmanīgu cilvēku, kam Tevis patiesi ir vēlme iepriecinat!
ši ciešanu tēma-mums
latvietēm- un ne tikai- ir raksturīga, jo tad liekas , ka vairāk mīlam, ja vairāk
raudam, mocamies,-tā ir slimība-atkarība, ārzemēs šadiem gadījumiem ir atbalsta
grupas-kā aanonīmiem alkaholiķiem , narkomāniem uc citiem atkarīgajiem, kas cenšas no
atkarības atbrīvoties-tas nav viegliun nesāpīgi-negarantē-laimi, bet brīvību iekšēju
gan!
Turies-neciet-jauks vakars! |
| klusaisMiileetaajs |
2009-08-16 21:25 |
| Ar bļaustīšanos neko labu nevar panākt, jā! :))) |
| veesmina |
2009-08-17 11:44 |
| taas ir tikai izjuutas, kuras ik pa laikam atkartojas. |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!