ES

Man galvā domu juceklis
Un vaidas.
Kā nogruvušā baznīcā,
Kur kritušo eņģeļu raudas.
Mana dvēsele lēnām vīst
Kā kapsētā nolikta roze.
Mana sirds sastingst,
Ar nāves zobenu tā durta.
Manas asinis sakalst,
Tās tumši, tumši sarkanas
Kā rožu ziedlapiņas mirušās.
Vai vispār kam vairs nozīmes,
Ja neesi man tu!
Vientuļš esmu es,
Sāpes un skumjas,
Vairot spēju tikai es,
No kurām tumsas eņģeļi barojas
Un es.
Atlikusi man vairs depresija,
Uz mana asiņainā pleca,
Kas gremdē manu dzīvi.