Ak, jūra, jūra!

Ak,jūra,jūra,jūra!
Uz viļņa kaija sēž,
Klīst vientulīga bura,
To dzen uz krastu vējš.
*****
Sen jau gaidu tevi krastā,
Solījies, ka būsi drīz,
Vilki buru jahtas mastā,
Aicināji mani līdz.
Bet man jūras viļņi netīk,
Labāk sēžu kāpās es,
Tādēļ teicu:"Būšu pretī,
Tad, kad sauli vakars dzēš."

Satumst, velti tālēs skatos,
Tikai jūras klajums tīrs,
Vējš dzen smiltis manos plakstos,
Kur tu esi,vai vēl dzīvs?
Nezinu vai smiltis, asras,
Manus plakstus nestāj grauzt...
Noauju sev kājas basas,
Ļauju viļņiem maigi glaust.

Grūti tām,kam vīri jūrā,
Gribas pašai līdzās būt,
Jo kad nenāk bura krastā,
Prātā sliktas domas sprūk.
Un, pie katras sastapšanās,
Prieka asras straumēm līst.
Zin, ka tās ar jūru dalās-
Kas to zin,vai atnāks rīt.

Beidzot pamanīju tevi,
Tava jahta pretī slīd...
"Kādēļ liki gaidīt sevi?"
Rāt vai skūpstīt? Domas klīst.
Sen jau gaidu tevi krastā,
Solījies, ka būsi drīz,
Ja rīt vilksi buru mastā
Ļauj lai braucu šoreiz līdz.