Pesimisma lietus

Vēroju caur sista loga rūti:
Kā vēji vecās liepas zarus liec..
Šeit sajūtu caur miglām laika dvesmu.
Un raudu aukstam vējam līdzi,
Kas mākoņasaras pār pagājību sūta.
Un rupjās lāses vientuļnieka sejā triec.
Kur saules mirdzums, karstie skūpsti,
Un mēness nakšu klusās romances?
Zem kalnu grēdām, aizsaulē tie mītot.
Kauc vietuļš suns,kā savu nāvi jūtot,
Guļ zārkā saimnieks - viņu glabās rīt.
Bet visu pārmāc aukstie lietus čuksti..