Vienmēr īstajā vietā

Vēl vienmēr aizmiegu,
nesaprotu.
Par ko šī grāmata
uzrakstīta.
To pārlasu atkal un
atkal.
Bet mūžīgais jautājums
Kāpēc?
Tas nedod man miera.
Es gluži kā rokassomiņu
atveru un aizveru,
mēģinot rast atbildi,
savu sirsniņu.
Tak vienmēr tajā
ir aklais tutū.
Par to mani pārņem
histērija pārlaimīga.
Zaļi izspūrušiem matiem.
Tā manu sirdi ar visu tutū
sagriež neprātīgā tango.
Un tad uzsūta mierpilnu klusumu
pēc vētras.
To sauc par laimi.