Vēstule Bez vārdiem

Man prātā ienāca:
Tev rakstīt vēstuli bez skaņas,
Tev rakstīt vēstuli bez vārdiem,
To visu pasacīt caur sesto maņu.

Jā, tā būs labāk:
Kam nepieciešami tam gari vārdi?
Kam vajadzīgi teikumi bez gala?
Tev viņi uzgāztos kā milzu siena zārdi,
Kā sabrukusi zilā debess mala.

Es vēstulīti nemaz nesūtīšu:
To rītos sameklē sev pagalvī ar smaidu.
To meklē kamīnā , kad diena dziest.
Tik atceries, ka tavas atbildes es mūžam gaidu
Lai varu sārtu rožu laukā viņas sviest.

Tā vēstule ..
Tā vēstule bez vārdiem.
Es laikam nebeigšu to rakstīt it nekad.
Varbūt, varbūt ka parakstīšos pašās beigās.
Bet kur man jāskrien?
To darīšu ar maigumu - bez piepūles un steigas.