starp tūkstošiem vārdu pazudis īstais

starp tūkstošiem vārdu pazudis īstais
tas patiesais par saules ceļu uz māju pusi
tas godīgais par debesi zilu kad gaiša nakts
tas svētais par īstu baltu tīru mīlu kad snieg
kad katrs smaids nāk no visas cilvēka sirds

nomaldījies mans acu skats
starp saltiem smiekliem un dzīvi tik brīvu
lai dārgās mašīnās ceļus varētu gludināt
un veikalu skatlogus ar savu atspulgu godināt
tas viss ir par brīvu

bet sirdi vajag ar asinīm pieradināt
katru pilīti ik dienu kā saullēkta stundā
baltā mirdzuma dvesmā sniegt
un parādā palikt tāpat un arvien
jo par baltu velti pieņemtas tās ne iemainītas
ne lūgtas ne pieprasītas kā samaksa
par siltumu un elektrību
tumšākajā rudens elles stundā kad ļoti salst

sirds neprasa maksāt to vajag mierināt
tā pukst tik klusi tik mulsi
un vienmēr sitas uz māju pusi
tur debesis zilas un mīla ir tīra
tur atstāta dvēsle vēl no maldiem tik brīva
tā jāatgūst mums
un kad krāsas vakarā lēni sāk tumst
visu pasauli pa saules mūžīgo zelta taku
mājup var droši aicināt
tāpat