"Astronauta līgava"

Brīvā kritienā no kastaņkokiem kūleņojām lejā,
Mēs abi – pirmskolas nedarbu astronauti.
Ar virsskaņas ātrumu auļo zvirbuļi un baloži,
Iznēsādami smaržīgas vēstulītes kosmodromā.

Kad vēlīns novakars piepeši notrauc grimu Tavu,
zvaigžņu svabadais šūpuļtīkls mani padara slimu;
Nesūti mani projām uz citām Saules sistēmām,
Līgava mana, – labāk atvadīsimies palēnām!

Kas tas par šķietamu sasniegumu, –
paātrināties ar gaismas ātrumu?
Par pulti vientiesīga dēla rokā,
kurš aizmūžu izslēdza tumšu.

Melnie caurumi – Visuma dzimumzīmes
uztver itin visu
kā novērošanas kameras ģērbtuvju kabīnēs:
Tie meteorītus saskalina
ar tikko izlijušu kompotu.

Paldies Tev par ceļamaizi, nēzdogiem un tabakdozi,
kas pavadīs piedzīvojumos kā uzbāzīga mīlestība;
Nesūti mani projām, kur neizzinātie Piena Ceļi,
Līgava gādīgā, – labāk atvadīsimies palēnām!

Ja vispār ar tādu balastu –
ceļamaizi, nēzdogiem un tabakdozi piezemēšos,
neizkusdams
stratosfēras atmosfēras slāņos berzošos;
Izsēšu spirdzinošu sēklu cilvēkiem otrādiem,
kuri pagriezīs muguru skafandriem
un tvīks pēc Zemes caur iluminatoriem.

Ja es vispār kādreiz mājās pārradīšos,
nekļūdams par upuri lūžņu kaudzei,
Einštein, man dienas būs līgavas gadi, –
paijāšu galvu mūsu septītajai paaudzei.