Viedais sapnis

Tik neparasts man sapnis šonakt bija,
Es - pēkšņi kļuvis glezniecības fans!
Uz vernisāžu gāju, gleznas apskatīju
Un viena ļoti iepatikās man!

Tur ievas zied pie paceļamā tilta,
Un ceriņkrāsas blūzē stāvi tu.
Gar upi krūmos mana lakstīgalas...
Es ņēmu un šo gleznu – nopirku!

Pats paliku uz otra upes krasta
Tur zālē guļot, satraucās man sirds.
Nu kur zem manis rugāji var rasties!
Un ko tas vārnu bars iz gaisiem nirst?

Bet raug, jau pamodusies mana mīļā!
Es steidzos kafiju tai gultā nest.
Ir aši norīts aizvainojums dziļais -
Un ļoti tieši pajautāju es.

Nāk atbilde ar mulsu skatu garām,
Un roka glāsta balto spilvenu:
„Tā ideja nav mana, teikt tev varu,
Es māksliniekam par to maksāju”.

Es prasu autoram ; „Jel teic vai, proti
Ar otas vēzienu to tiltu savienot?”
Tas triepiens atkal cerību man dotu,
Kas dzisa, gleznas domu apjaušot.

„Ir sižets gleznai tiešām gauži vienkāršs”,
Man teica jaunais otas pavēlnieks.
„Tā taka ceriņkrūmā – manām kājām mīta.
Vai saprati? Tu trešais. Tātad – lieks.”