Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Ceļi, ceļi...
Ārā tik skaisti saulīte spīd.
Nededzina, ir žēlīga. Debess tik zila un tajā slīd Mākoņu kariete vēlīga. „Kāp tik iekšā!”, tā aicina, „Ierausies pēļos un braukājies! Lūkojies apkārt!”, vējš maidzina, „Nevis nošņurcis šņaukājies!” Vai es klausu, vai esmu jau tur? – Tur tik brīnišķa pasaule... Vēl joprojām pa reizei dur Šīszemes kreņķu apcere. Es pa zemīti staigāju Zaļā vasaras jaukumā, Pametu acis uz debesi: Kariete pašā plaukumā! Lai tā braukā, es pamāju, Cēlajā misijā pavadot, Pasmaidu plati un sarāju Sevi par vēlmi aizceļot. Ceļošu sevī, un darbi ies Tikmēr paši no sevis, Kas būs nolemts, tas pildīsies, Tas, ko Dieviņs būs devis. Lai gan vārgie ceļgali trīc, Ikdienu vienai veļot, Paceļoju ar acīm līdz Un...nu jau pietiks ceļot.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|