Aglona

Pār ezeriem tavs klusais, dzidrais zvans
Jau modinājis putnu balsis, ausmu...
Un tā kā senās dienās soļi skan –
Uz lūgšanu iet mūķenes tur gausi...

Sāk jaunu rītu senā bazilika,
Kā daudzus gadu simtus atpakaļ,
Kad klosterbrāļu rokām celta tiki
Un iesvaidīta ceļam mūžībā.

No egles paņēmi tu savu vārdu,
Kad Mindaugam te bija karaļvalsts.
Daudz bradāts pāri, jaukts un ārdīts –
Līdz atkal esi kristietības balsts.

Ir nepielūdzams Dieva laika ritums,
Un bijušais sen grimis pagātnē...
Bet svētbilde – šis Bizantijas brīnums,
Vēl stiprina un vārgos izdziedē.

Un lūgšanas, šī kvēlā siržu dziesma,
Caur Dievmāti te ceļas debesīs...
Te svētais klusums, siltās sveču liesmas,
Mūs skaidrā naktī Krustaceļā aizvedīs...

Te, Māras zemē – Latgalē mēs stāvam,
Ar krusta zīmi savās dvēselēs...
Tu, Aglona, mums viena – otras nava,
Uz visas plašās Dieva pasaules!