Par skapi.

Tu, vecais skapi, es atsakos no tevis!
Tev durvis čīkst un pats, ne šāds, ne tāds.
Kā ērms tas stāv tur stūrī pats par sevi,
Par tevi teica padomdevējs kāds.

Stāv skapis drūms un atceras tos laikus,
Kad viņam blakus stāvēja vēl galds,
Pie kura saime pulcējās un ciemi,
Pa laikam tika baudīts dzēriens salds...

Tur bija jautrība un joki
Un asaras pa retam ar.
Tur sapņi tika izsapņoti maigi:
Nu ko, caur skursteni, tā skapis,
No savējiem ..,lai atiet ar !!!

Tāpat ar cilvēkiem mēs kādreiz
Pa īstam laižam spēles šīs.
Caur skursteni un miers!
Lai vēlāk spriestu-jā,
viņš tiešām bija nekam nederīgs...