Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem:
Vēlies iepazīties?Iepazīšanās portālā oHo.lv Tevi gaida vairāk nekā 100'000 cilvēku, kuri arī vēlas iepazīties!
|
Saplūst ar dabu
Kļūst daba iedvesmas man avots,
Kad ārā dzirdu lapu šalkas.. Kad jūtos aizmirsts es vai pamests, - Pie dabas vēršu savas alkas. Kā gribas ieaugt zāles stiebros, Kas zaļo līganajā priekā, Vai iestigt ezermalu niedrēs, Pie ūdens dzīlēm smeļot spēku. Vēl gribas tauriņdejas baudīt, Pār pļavām, laukiem pacelties, Ar spārniem koka stumbrus glaudīt Un lauku smaržas sasmelties! Bet dienas izskaņā par biti Jau pārvērstos, kas dun un zum, No zieda klēpja saldi silti Es sūktu medus pilienus! Kā gribētu ar vēju saplūst, Un brāzmās niknās aizmirsties, Bet otrā brīdī gribu noklust Un rīta miglā ietīties... Vai cilvēkbērns to visu varēt`? Tāds zemes „puteklis” un „nieks”, Ja pretī dabas spēks tik varens, Kas reizē draugs un pretinieks.. (E., 22.07.2009.)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|