Nostaļģija

Kāds gabaliņš no aknu desas, kausēts siers...
Es Nostaļģiju sagaidu kā parādē.
Žēl, nedabūju „Tūristbrokastis”, nav sirdī miers,
Tad būtu bijis viss kā senā piecgadē.
Es plaši viņai durvis vaļā veru – nāc:
- Nu pieticīgi ir, un maz kas mainījies.
Sen krēsls finierētais čīkstot dziesmu sāk...
Un kas, vai tāpēc sliktāk bija dzīvojies?

It visur kupli zēla stagnācija vēl,
Un „Čipsi” – tikai sapņos rādījās šad tad!
- Nu, vecais, gan tu īstus niekus mels!
Vai tagad ēdot tos ir noindējies kāds?
Nu labāk ielej glāzi tīru „Vodku” man!
Kāds siers? Ak, „Družba”... „Orbita” tev nav?
- Mans pirmais tosts „Par viešņu”, tā lai skan!
- Nu izdzer vienreiz, nejūti – man dusmas jau!

Bet šņabis tagadējais liekas dikten labs...
Tu teici laktuloze? Iekšas rozā kļūst?
Dod zīmuli lai rakstu. Nav? Bet kā tad pats?
- Nu tagad piezīmes tik datorrakstā būs...
- Jā, uzkoda gan labāka mums bija reiz.
Par soju lasījām tik gudrās grāmatās.
Ir „Reņģes tomātos”? Nav? Saki – beidz?
Bet „Servelāde” bija n e p ā r s p ē j a m a !

Tu visu šito ķīmiju vāc fiksi nost!
Reiz agrāk pelmeņos tak lika gaļu!
Vai šodien zini kas ir iekšā, lai tur kost?
Nu, vēl pa vienai! Kas gan man par daļu...
Kā, vecais, ir? Vai atkal esi zirgā?
- Ar Pegazu mums ceļi šķīrušies...
- Bet dzeja esot cenā, runājam es dzirdu.
Zied atkal rozes, vīns un sievietes?

Tu tā kā allaž „Žigulīti” lēnām stūrē,
Vai nomainīji? Mersedesā tagad brauc?
Ko, arī nestrādā vairs pilnās burās?
Lej ātrāk vienu, bezdarbniek, vai kā to sauc!
Nu nesaprotu, kā var atnākt laiki šādi?
Reiz bija darbs, kaut naudas maz, bet pietika.
Tev lika lepoties... ko skābu seju rādi?
- Ko atcerēties vairs, sen pagātne ir tā!

- Klau, vecais, laiks! Pa vienai vēl un sveiki!
To pudeli par piemiņu es ķeru līdz.
Ies laiks, un nokārtosies viss. Ko man vēl teiksi?
Nu nepavadi! Aizvēršu. Un durvis krīt...
Kāds gabaliņš no aknu desas, kausēts siers...
Par Nostaļģiju dzeju rakstīt rokas niez.
Klīst skatiens griestos, sirdī nenāk miers.
Vai tiešām atgriezīsies viss?.. Nu pasarg’ Dievs!!!