Jaunā Bābele

Ko atceramies mēs par seniem grieķiem?
Tak laikam vien, ka kaut kāds Heraklīts
Pa „Gaismas pilīm” klīda laiku niekot,
Un suņu bars tā dzīvei lika dzist.

Viņš klaiņoja, ģērbts salāpītās togās,
Pus izsalcis, pa aukstu rasu, bass.
Par visu augstāks viņam bija Logoss,
Un zināja, no kurienes nāk – Vārds.

Reiz atriebīgo Afrodīti klausot,
Šis bezkauņa ar savu Vārdu šo,
Pat Hērai slēdza klēpi (ne jau ausis)...
Un visiem dieviem izpļāpāja to.

Par joku nekaunīgo runas dzirdot,
No dusmām sasmējās pat lielais Zevs.
Lai savām rokām sodītu to pirmais,
No Olimpa tas ļāvās nokāpt sev.

To dievišķīgo smieklu šaltis skaļās,
Kas lējās pāri grieķu pasaulei,
Un vārdus, sena atbalss sevī glabā.
Eh, Peisistrat...Bet Pisimahs ko teiks?!

Un Diogens, Evterpa, Evrikleja...
Bet Lezboss, kazu ādās tīts?
Šī ideja... tie visi kopā smejas,
Pat šitas, kā tur viņu... Eiripīds...

Ak, jā! Vārds tikai iesākumā bija.
Bet tagad kentauri jau dzīvot sāk.
Pus – dobeļi, pus -plinerparodijas
Ar citu, jaunu Bābeli te nāk.

Te jauns un vecs, tas miljonārs vai ubags,
Ne pārāk Īstenību redzēt alkst.
Ir jauniem laikiem arī cita daba,
Klīst ļaudis meklēt, kur ir gardāks malks.

Bet deputātes (Medūzas tās īstas,
Dzer šampanieša vannās kafiju),
Uz Sirakūzām braucot, sten un rīstās,
Uz Fudzi labāk - ostīt sakuru.




Pie jūtīgas un mīlīgas Sasaki
(Nu nē, nav miris kvēlais fogelžanrs!)
Jau aiztraucas uz koša Kavasaki
Kāds pus izvirtis jauneklis - Lizandrs...

Tā turp – un šurp, no varjagiem līdz grieķiem,
Caur jaunās Īstenības dziļumiem,
Tās paša upes visur, senie prieki!
Vien otrreiz iebrist tur, var tik līdz ceļgaliem.