Vakarā

Cik neparasti mēdz būt vakarā:
Debesis gaišas, bet namus tumsa jau klāj,
Un melnajos masīvos
Mazi kvadrāti ar savām ugunīm māj.
Tais dzeltenīgajos kvadrātos cilvēki
Kustas kā spokainas ēnas,
Liekas, mājas kļūst teātri,
Un cilvēki – marionetes.
Iet, dejo, griežas apkārt lēnām,
Vai arī nekustas, gluži kā statuetes...

* * *
Cik neparasti mēdz būt vakarā:
Kustas ēnas – kā svītraina zebra
Tās skraida pa ielām,
Auļos laižas pa namu sienām.
Ielavās sirdī manā,
Reizēm uzvējo murgainā tvanā...
Pulcējas skumjas domas pa vienai
Un visi tie, kurus mīlu ik dienas...

***
Cik neparasti mēdz būt vakarā:
Gaiss piesātināts ar pavasari,
Vai arī ziema tur slēpjas...
Tumsa nopūtu pilna,
Vai arī neprāta, vientulības...
Tā reibina ziedoņa smaržās,
Vai asarās rudeni līst...
Cik neparasti mēdz būt vakarā...
Bet kas tas tāds – vakars?