Ugunskurs

Tas izpleš liesmainās skavas,
Ko modina draiskulis vējš,
Un ūdens bailes savas
Zem pelnu mākoņa slēpj.

Nav vēlams sākt ar to strīdu,
Kaut nodeguļos tas snauž.
Tas siltu miesu ik brīdi
Ir gatavs sajust un glaust.

No bērnības zināma lieta -
Ar asarām neuzveikt to.
Šeit mīlestībai nav vietas,
Kad kaislē tas uzliesmo.

Un nebūs tā vientulība,
Kad nomākt gribēs to riets.
Var pamosties cietsirdība,
Tas ļaunuma ceļu sāks iet.

Kurš būs tad taisnais, kurš grēcīgs?
Kurš jaunais, kurš vecuma liekts?
Kurš novērsīs skatu, kurš spēcīgs,
Lai spētu ugunī iet?

Un paspiežot karsto roku,
Tu jutīsi, pelni ko čukst,
Izciešot šausmīgās mokas, –
Tur zudušā koka sirds pukst...