Kā tad tā?

Kā var būt tā? Ar tevi, bet viens.
Mēs tiekamies tikai gultā.
Nu jā, vēl telefons, kā arvien
Mūs saista, kad mēles kulstām...

Bet tas ir glābiņš tikai man,
Tev tikai numurs, ko zini.
Vai mīlestība vēl sirdī skan?
Es sarunās beigās minu...

Drīz jutīšos tā kā gabalos rauts,
Bet laikam - drīzāk jau vārdos.
Starp mums tikai štrihus iezīmēt ļauts,
Ne klusuma sienu ārdīt...

Tu aizej, atkal atgriezies jau...
Pie visa tā paša – tad kāpēc,
Tām vienmuļām dienām gala nav,
Un staigāju es kā slāpēs?

Nu mani vienkārši bailes māc,
Ka nevajadzīgs es kļūstu.
Es mīlu dzīvi, man svarīga tā ,
Bet jūtos, kā aizgājis būtu...