Peregrinatio est vita*

Mēs marionetes pasaulē šajā,
Vasaras karstumā,
Janvāra salā...
Kāds labāk prot veidot,
Cits tikai graut.
Mēs daudz ko varam,
Vien nepaspēt
To aptvert, kas darāms,
Bet pirmkārt ir iedots -
Cilvēkiem būt,
Un pacelties alkas -
Vien lidot nav ļauts...

Nesteidzies, pagaidi mani, brāl’!
Ir sānis aizvedis maldu ceļš..
Nu atkal jāmeklē citas takas,
Kas allaž vilina, turpu sauc,
Kur ceļš uz zvaigznēm,
Ar ērkšķiem klāts,
Ar cerībām, ilgām
Nepiepildītām...
Tur priekšā tūkstošiem,
Dvēseles nāk -
Ļauj pēdējo iespēju nezaudēt tām.
Kaut maldījušās, bet ticība liek
Šo iesākto ceļu
Tālāk iet...

Šai laukā ar dīvainu, saldenu smārdu
Ir lijušas asinis, zaudēts daudz.
Ir taisnība katram,
Tikai pa savam,
Un līdzīgi katrs vainīgs ir.
Vēl tās nav beigas,
Bet sākums jauns,
Lai saprastu kādreiz –
Vai uzvarēt lemts,
Vai gaidāmais zaudējums sirdi kremt...

Kurp tiecamies, kam vajadzīgas?
Mēs parasti cilvēki -
Dvēseles,
Kas vienkārši apmaldījušās...
Kur jēga šai spēlei?
Par kaut ko kļūt?
Vai tikai pavisam vienkārši – būt?

* * *
Kāds visu dzīvi mētājas - lai sameklētu ko ēst...
Cits slavu un atzinību meklē - cenšas šo spēli uzvarēt...
Bet kam gan tas viss... jo notiks vien tas, ko liktenis lēmis...
Mēs vienmēr paliksim ceļinieki... uz savu laimīgo zemi...


*Dzīve ir ceļojums