Lietus

Vēl tīras, zilas debesis,
Bet pēkšņi –aptumšoties sāk.
Liels, saules caurdurts mākonis
Ar savu vēju šurpu nāk.

Tam seko īsta lavīna,
Jau negaisā zūd saules vaigs,
Griež zīmējumu gravīrā
Ar zibeņiem tur pērkons baigs.

Vēl kokiem lapas sačukstas
Par vēju, kas tās raus un plūks.
Tik negaidīta tikšanās
Ar zibeņiem un vētru būs.

Tā plosās augstu debesīs,
Bet mākoņos jau saliets svins.
Kad beidzot svētīgs lietus līs,
Kad izslāpušos mīlēs viņš?

Jau pirmās piles nokrīt zālē,
Kur mirkli vēlāk straume trauc...
Tā urda, modina, skrien tālāk,
Liek novītušām rozēm plaukt.

Vēl līst un līst, tam neredz beigas,
Nu pietiek taču, laiks ir stāt!
Lai zeme atdzeras bez steigas,
Pēc veldzes gaišāks lai top prāts.

Kāds tīkams vēsums. Atkal saule
Sāk savus starus iztaisnot.
Ar maigiem pirkstiem logā klauvē –
Skat’ – varavīksne atstaro!