Dzimtene

Ir milzu pasaulē gabaliņš zemes,
Tāds vienīgais, svētīgs un ļoti mīļš -
Kas silda, kad uzar mūs skumju lemess,
Kas neaptveramā skaistumā zvīl...

Šeit katra lapiņa, ziediņš vai skara,
Tik mīļi un dārgi ir dvēselei man!
Cik vientulīgu gan cilvēku dara,
Kad Dzimtene tālu, vien sirdī skan...

Kā dzīvot bez rīta rasas smaida
Kam saullēkta krāsu lidojums?
Bez naktīm, kad zvaigznes krītam gaidām,
Kad piepildās vēlēšanās mums...

Vai aizmirst varam kā smaržo zeme
Ar siltu elpu atkausē mūs,
Kā sadziedē rētas, dzēš sāpju ēnas -
Zūd nogurums, cīņās ar likteni gūts?

Vien Dzimtene atceras sapņus tavus,
Un noslauka sāļās asaras tev,
Kad saliekts paklanies skumjām savām,
Un reizēm pazaudē ticību sev.

Vienalga kur būsi, lai kurp vedīs ceļi,
Uz mājām Dzimtene vienmēr sauks,
Nāks ausmas, rieti, miglas un veļi,
Bet vienmēr gaidīs kāds neuzarts lauks...