trīs vītušas rozes*

trīs vītušas rozes
un mazs smīnošs foto
ir viss kas no tevis
man palicis vēl
ir dzīve kā piepe
uz puvuša bērza
to renstelē nolaist
ne drusciņ nav žēl

trīs vītušas rozes
kā viltīgas lozes
kas pasauli sola
bet nedod neko
pie sienas vecs nelaimīgs
pulkstenis kūko
ir aizlaisti gadi
tos neatjaunot

trīs vītušas rozes
un mazs smīnošs foto
ir vēl man no tevis
par piemiņu gūts
bij laiki kad mīlējām
kaislīgi abi
nu apaugļots esmu
no pieredzes grūts

trīs vītušas rozes
un mazs smīnošs foto
kā viltīgas lozes
no krāpnieka loto
par piemiņu kūko
tam pulkstenim līdz
mans novakars dzīvei
kā paģirains rīts

var sakrāt pie sienas
tos krāmus ik dienas
var piedzīt ar nagliņām
pilnu ka biezs
bet allažiņ pietrūks
tur nagliņas vienas
kur uzkārt sev piemiņai:
bērziņš un miers.

trīs vītušas rozes
un mazs smīnošs foto
ir viss kas no tevis
man palicis vēl
ir dzīve kā piepe
uz puvuša bērza
to renstelē nolaist
ne drusciņ nav žēl.
bet ja tevi satiktu
tagad kā toreiz
tad mīlētu atkal
un mīlētu vēl -
jo rozes kas vītušas
foto kas smīnošs
ir tikai atmiņu
ačgārnais tēls.

_______
*brīvs pārfrāzējums no kādas (domājams) labi zināmas "Čikāgas Piecīšu" dziesmas (šķiet, pirmavots tai cien. Alfrēds Vinters, bet versijas ar šo vārdu apspēli atrodamas vairākas un dažādas – nu arī šī)