Dvēseles spogulis

Ir redzēts daudz, bet gribas vēl un vēl,
Un atskatoties pagātnē, tur atpakaļ -
Es atceros, kā tu man kādreiz teici,
Cik acis bīstamas, kad viņas kvēl.

Palaikam atmiņas skrej tā kā vilnis spējš,
Vien redzu tavas lūpas vīnogķekarā,
Kas klusi čukst, par acīm skaidrajām...
Tas bija, bija... toreiz, Jāņu vakarā.

Kā smalka austrumnieku vāze biji tu,
Kā vīraks reibināja skumjo acu gūsts...
Vai tikai tāpēc, lai reiz viss tas pazustu?
Ir sacīts - acīs saltās sapņi nemēdz būt...

Sen kaisle rimusi, un liekas aizmirsts viss,
Uz spoguļa žūst kāda slēpta asara.
Vai spēšu ticēt... mīlestību acis saskatīs?
Nāks atkal saulgrieži ar jaunu vasaru...