Un Dievam pateicos...

Reizēm domājot par tevi,norit asariņa lēni,
Mēs taču vēl bijām gluži bērni.
Sākām savas dzīves kopā saistīt,
Dzīves pavedienu kopā raisīt,
Domājām,ka visu savu mūžu.
Bet nu re,skrien laiks - un izaug bērni,
Izirst senie sapņi lēni.
Ka mēs savas dzīves kopā nesam,
Mūžīgi viens otram uzticīgi esam.
Bet lai kā ir arī gājis,
Skaisti šķiet man mirkļi tie,
Kurus kopā pavadījuši mēs esam.
Un Dievam pateicos arvien,
Ka uz pasaules mēs abi esam!