Dārza niecības vergs

Sēkliņas saudzētas, sīciņas , melnas un gardas.
Zemītē sētas, dīgst, uzaug un zied,
Nav vairāk prātā šahs , dambrete, nardas,
Brīnišķā radība, dvēselē samtainais magoņlauks zied.

Ziediņi sarkani, mīksti, jāslēpj no skauģu acīm.
Klusībā vakaros kopti un maigi glāstīti.
Nezinu, ko valsts dienesti sacīs?
Jo šitos neatļauj audzēt, neesot glīti...

Ziedlapas nobirst, veidojās zaļais auglis, kas briest,
Jāsargā no niknajiem putniem un sliktajiem zēniem.
Mana lampiņa visu to redzot palēnām dziest.
Nost uztraukumu, vieta sirdspukstiem lēniem.

Uzmanīgi ar nazi, sašnikāt zaļo augli,
Balto pieniņu samērcēt marlītē no tekošām rētām.
Sātaniskā dzira kaltēta un no jauna šķaidīta
Nepagāja garām nevienai mājai, ielai un sētai.

Tas kurš zina par ko rakstu, vai zina, kā jūtas
Tas,kas sevī laidis mašīnīti?
Ceru,ka iespaidosies un mācīsies ,no pieredzes gūtās,
Viņiem atvērsies acis , un dzīvei būs daudz jauni saulaini rīti.

Murgs... nosvīdis pamostos satinies palagu žņaugos
Saņurcīts ,aizpampis ceļos jaunai iespēju dienai
Palīdzi man ! Dvēsele sauc, es tevī raugos.
Tu mana narkotika, no tevis esmu atkarīgs
Tik ļoti,ka manas mūža dienas,ir tikai krikumiņš sīks.