Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Mīliet lietu...
Kad saule ir nodevusi,
Un debesis paslēpjas, Kad siltums mirst... Tad, paceļot plakstus, Izkūstot klusumā, Kur dzīvē mirušā, Bez dvēselēm cilvēki mīt - Tas skaļi čukst... Grib spēlēties, Siltumu rast, Un dāvināt sevi mums – Dvēselēm grēcīgajām! Ķer katra cilvēka skatu, Pieglaužas... Bet atraidīts tiek! Tad, piesaucot vēju, tas ietīties lūdzas... Pēc palīdzības sauc. Bet, mēs.... „svētās būtnes”, Skatus novēršam, patriecam to... Tur - neapdzīvotos, tukšos augstumos. Tad viņš - Raud sāpēs īstās, Mēģina mirt... Tam atkal bailes... Sāk līt bez mitas, bez mi...tas, tas... Šis kliedziens! Dzird viņu visi, Mūk... Bet cerību nezaudē lietus - Reiz aizies vientulība, Un cilvēki dāvinās kaut kripatu mīlestības. Kaut kad arī viņa sirdi sasildīs kāds... Un tikai, kad guļ, Tas nomaina sevi ar stariņu saules. Cilvēkiem mīļa ir viņa nakts... * * * Mīliet lietu, tam ir tik vientuļi...
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|