Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

aiziešana...

tu pazūdi
ar manām sāpēm nomaskējies,
bet es rāpoju savā asaru labirintā
arvien tālāk un tālāk...
nāk nakts,
mana cerība izzūd,
es samierinos...
tu parādies
ar manām cerībām nomaskējies,
es uzziedu, atplaukstu tavā priekšā,
savas burvju pērles rasas
atkailinu zālē...
tu aizej...
zieds vīst,
rasas pērles pazūd tumsā,
migla pārklāj nebeidzamo labirintu...
tu pazūdi
ar manām asarām nomaskējies,
tu pazūdi
ar manām sāpēm nomaskējies...
Viedokļi par dzejoli
 cikala  2004-07-21 16:11 
kāpē tik sarežģīti jārunā.. es reāli to nevaru iedoāties, kā viņš varēja maskēties ar
TAVĀM sāpēm un asarām?
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?