Esmu dzīvs

Mežonīgi kokus loka vējš.
Melni putni savus spārnus pleš,
Aizklāj zvaigznes,mēness ripu dzēš,
Sajūta,ka bailes sirdī sēž.
Ugunīgas acis tālē gail,
Kaut kur tumsā sāpīgi kāds vaid,
It kā ķēdes smagās sagūstīts,
Zariem krakšķot,brakšķot mežs viss trīc.
Smieklu vilnis pāri biežņai skan,
Visi kauli stīvi paliek man,
Sajūtu,ka krūtis pārplīsīs,
Tūlīt izleks sirds,mans augums trīc.
Ceļas lēnām saule debesīs,
Priecājos,ka tomēr esmu dzīvs,
Nezinu vai spēšu vēl vienreiz,
Naktī ceļu iet,kam līdzās mežs.