Mīlestība būs vakar...

Ar izdegušu ugunskuru izkaisītiem pelniem notašķītas nedēļas,

Ar vēju aizmirstu, izdziestošu gaismu,

Ar senu, nenotikušu cīniņu atblāzmu...

Izlemjot atstumto likteni –nav redzams tam gals.

Iztērētas nolemto dienas.

Kāds aizvainots.

Viss apmaksāts, ar likumīgām asarām.

Dzimst mīļvārdiņš – „paliec sveiks”!

Ir atvērtas durvis citiem, kam vajadzīgs patvērums.

Domas sasistas.

Ceļi atkal neved uz Romu.

Nodilušās viesuļvētras melnā vakarā neatgriezīsies vairs...

Piemēslotā godīguma mūžīgās sveces kāds aizdegs ar nejaušiem vārdiem.

Ar pazīstamu kamolu kaklā iestrēgs jaunas trīsas, un atmiņas vītīs.

Pagājušā viļņojumam vērtība – grasis uz aizmirsta lauka...