VAI ZILS IR CERĪBA?

Zilā debess, zilā rudzu laukā iebridusi un grimst.
Zilās acis atspoguļo vētraino dzīvi.
Zilas domas raisās, bet prāta spējas ļimst.
Zilīši piepildīs mūsu zemīti blīvi.

Zilas izskatās izjūtas, zili skan, trīsuļo smiekli.
Zilos stringos vīrietis, apjūsmo savu gurnu un noglauda kāju.
Es pa vidu rozā sedziņā satinies
Zilajiem draugiem ar varavīksnes karogu māju.

Viss, kas zils kādreiz likās man cerību krāsā
Kura nepamet kaunā, bet pie tās jāturas spēji.
Vai tad patiešām tas ir tik mierinājums,
Un mūsu pasauli pārņems cerību graujoši vēji?