Viņa zina

Lietus aizskalojis visu veco,
Atstājot vietu jaunajam,
Vel nebijušajam.
Viņa klusi sēž pie loga
Un noraugas lietū.
Viņa zina, ka tas nebūs mūžīgs.
Viņš klusītēm pienāk pie viņas
Un savas drošās rokas apliek ap viņu.
Viņa zina, ka labāks par šo mirkli nebūs nekas.
Šī istaba, šī gulta,
Šis logs, šis galds,
Viņš....
Viņa ieritinās viņa rokās,
Ieskatās bezgalīgajās acīs.
Pašās skaistākajās.
Un ienīst sevi.
Šis apskāviens joprojām liek domāt par kādu citu.
Tas joprojām asociējās ar kādu citu.
Ar veco,
To ko lietum jāaizskalo.
Bet viņa aizmirsīs veco,
Jo viņai ir jaunais,
Daudz labāks par veco
Viņa to zina.