Lai,velti pošas....

Neviena tik daudz sāpju.
Ko mierinājums nedzēš,
Nav cietusi,kā es,kas mīlas slāpu.
Jo tam,kas debesīs reiz zvaigznes licis,
Bij mani sev par rotu
Tik līganu un daiļu radīt labpaticis,
Lai cēlam prātam jausmu dotu
Mans skaistums neapnicis
Par debess daili,mani iemiesotu
Bet reiz tad nopulgotu
Bij mani pametis
Kā akls mirstīgais,tad nerima man sāpes.

Bet tagad jaunām domām ļauta
Par Tevi,kas dārgākais man tagad esi,
Un Tavām rokām,mīļām domām skauta,
Kā meitene es dienas aizvadu
Jo manās acīs jauta
Tu mīļu vārdu ,kuru pavēstiji
Ka stundu straujā vijā
Tu manas mīlas cienīgs.

Ja cits jauneklis man tagad pretim nāktu,
Ar prātu lepnu,drošu –
Viņš teiktos cēls un augstdzimis kā reti,
Ja gūstā gribētu nu mani valdzinošu,
Lai greizsirdības meti viņu maldina,
Ak,vai! Lai,velti pošas.
Es Tavam priekam koša,
Jo nepiederēt viņam
Es dzimusi,bet Tevim remdēt slāpes.

Lai slavēta tā stunda laimīgā,
Kad mīlā maigā mainīt rotu
„Jā” Tevim teikšu. Tērpā jaunavīgā,
Ar līksmu vienkāršību un ar godu.
Draugs dārgais,mīļotais,kas pirmais sniedzi
Man prieku nepārspētu
Neviena cita dēļ es Tevi neaizmirstu…….