Jel nemāni...
Jel nemāni sevi, sirds,
Nevienam nesaki,
Un nerādi durvis tās,
Ko pati aizvēri...
Tev rādījās – lietus līst,
Bet klausies – saule raud.
Tik neceri – atkal nāks,
Vien nesaki – zudis jau...
Jel nemāni sevi, sirds,
Nevienam nesaki,
Bet liesmo un tumsu šķir,
Kam ceļā vientuļi...
Viedokļi par dzejoli |
klusaisMiileetaajs |
2009-06-06 09:04 |
Johaidī! Kur tev vecam cilvēkam pa ceļiem vēl jāvazājas! Vai tad tiešām pagasts tevi nevar pansionātā iekārtot? Tur dāmas, zini kā(!), krīt uz atnācējiem! :))
Nu, jā..! Tagad jau tās vēlēšanas, novadu reformas, un nevienam nav daļas gar vientuļu dzejnieku, johaidī! :(( |
sarma7 |
2009-06-06 09:36 |
paklau bija tāda dziesma... mani draugi- ceļa stabi...., sameklē vārdus un uzdziedi, mierini sevi, ka ne Tu pirmais, ne vienīgais, kuram tādas izjūtas bijušas...:)) |
Vejslota |
2009-06-06 10:05 |
Pozitiivs. |
Muuza13 |
2009-06-06 10:12 |
Cerība sirdī vienmēr ir jāpatur.
Un gan jau sirds pati zinās labāk... |
hefny |
2009-06-06 11:07 |
Tā ir,ja tā dāmas te nāk ,te tiek pamestas. |
wip4 |
2009-06-06 14:24 |
..šoreiz pārāk liela nolemtība..?!! |
Virgin |
2009-06-06 16:54 |
Dakteri teic,ka slikti visu turēt tik sirdī.:) |
Virgin |
2009-06-06 16:57 |
Tev taču profilā Saules akmens,ko ņemies?:))) |
netaakaavisi |
2009-06-06 19:13 |
sirds nemāna... |
assortina |
2009-06-06 20:28 |
Jā, emocionāls dzejs!! |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|