sirds zem sveču gaismas

Sveču gaismā labāk rodas
Skatīt spārnus eņģeļiem;
Uz vietu kādu tie visi dodas,
Greznojušies ar spīguļiem

Sveču gaismā labāk rodas,
Sekot spārniem līdz tur,
Vietā, kur tie silda savas rokas,
Blakus kamīnam, kas rāmi kuras

Sildu savas plaukstas aukstās,
Dzīves vēji sapūtuši tās:
Zods no drebuļiem vēl drusku raustās,
Bet nu drīz tas trīcēt stās

Paveros es apkārt vietā
Nokļuvis, kur esmu es:
Telpa krāsota toņos rieta,
Uz sienām rakstītas vēstules

Telpas vidū lete bāra,
Izgaismota vaska svecēm mirdz;
Krūtis tukšas, klusums tās skāra?
Nē.., šī telpa ir manis paša sirds!

Satraucies es strauji metos
Vēstules uz sienām lasīt:
Mīlas vārdus skaļi paustus mirkļos retos,
Lasu, tie prieka asaras spēj raisīt

Jūtu, pieskaras pie pleca
Man kāds seni zināms draugs;
Sāk skanēt bārā melodija veca,
Draugs pie bāra letes mani sauc

Sēžos smaidot, acis lielas plešu,
Aiz letes stāv serafs ar manu seju;
Jautā viņš, ko tagad dzeršu?
Saku, atmiņas par senu deju

Smaida draugs un smaida serafs,
Dzēriens kristāltraukā plūst:
Tikumi un mīla, cerams...
Šajā traukā tagad gulst

Metu skatienu pār plecu savu,
Viesus savā bārā aplūkot:
Spārnus redzu, bet ne sejas,
Tie tūlīt telpu šo sapūkos...

Pienenēm ir klāta grīda,
Jūtu īpašas viešņas soļi steidzas;
Nemiers mani tagad dīda:
Satraukuma bungas rībēt nebeidz

Trīc viegli bāra sienas un grīda,
Jo trīc mana cilvēka sirds;
Bailes pienenes nenomīda,
Viešņas acis kā dimanti mirdz

Viņa soļus pār bāra slieksni sper,
Spārni veido ap viņu arku;
Serafs asaras manas dzērienā ber
Viņa smaidīja un es nosarku

No dzejas uz sienām pumpuri dīgst,
Kristāltrauku, es satraukts, sniedzu Viņai:
To izdzert vai noraidīt Viņa drīkst,
Ko darīt, nu jāizlemj ir Viņai....