Mirušās mīlestības rekviēms

Šovakar, zem vecā koka
Es savu mīlestību zemē roku,
Jo tā izklausās pēc ļauna joka
Pelēkos putekļos es šobrīd smoku

Mīlestība mana, prom jau tālu
Aiz zvaigznēm tā aizceļo klusi
To pavadu ar mūziku ausīs lēnu
Zemē veroties neziņā mulsi

Caur mīlestību šo tik patieso
Es vēl nebijušas sajūtas izjutu
Jo ik reizi savu iemīļoto sastopot
Es no sirds trīsām satraucošām izkusu

Lai arī kā es biju sapņaini cerējis
Tomēr mīlestība par mūžīgu nekļuva
Simtiem reižu es to biju vēlējis
Bet debesis manu lūgsnu atstūma

Tagad, mirušo mīlestību savu
Es melnajā zemē mitrajā noguldu
Un jau sāku aizmirst acu skaistumu tavu
Tavā burvībā es vairs nemulstu

Šīs sajūtas nu jau pagātne ir
No kuras ik dienas attālinos es
Uz mīlestības mirušās melnas smiltis birst
Un attālinās mūsu pasaules


sarakstīts 2004 gadā