Kā dzīve plūst...

Cik ātri aiztek mūsu mūža dienas!
Caur pirkstiem izlīst tā kā upes smilts.
Mēs piemirsuši esam tikai vienu -
Nekas nav mūžīgs, nebūs Stiksai tilts...

Mēs gaidām – laime, veiksme pāri liesies -
Grēks postā ved, ne dzīve kalnā iet....
Vien Laiks par visu histēriski smiesies -
Sen paradīzes vārti vērti ciet.

Tā dzīvojam un nesaskatām sevī,
Ko vēlāk pašiem nāksies nožēlot...
Kāds dzen un dzen uz priekšu tevi,
Bet brīnies, kaut kas atkal novēlots...

Bez smiekliem mūsu jautrība un prieki,
Un skumstot mums vairs nelīst asaras...
Jo tas, kam jānotiek, tie nebūs nieki
Temīdas svari strauji sasveras…

Mēs cīnāmies, nu gandrīz tā kā karā...
Par ko? Nav atbildes nevienam mums.
Mēs sadalīti elitē un barā,
Pat nezinot, kur būt ir pienākums.

Mēs paši visus kumīrus sev radām,
Lai pielūgtu un godinātu tos.
Zūd pasaule, bet maksājam par gadiem
Ar dvēselēm, ko mainām sīkumos?

Daudz darbu netīru un sāpju lauskas acīs,
Bet sirdī – mīlestības pelni kūp.
Žults raksta mūsu zvērestus, ne asins;
Kā pavēle skan – dzīvo, viss kad drūp.

Tā mainās gaidīšana mums ar steigu,
Tā paiet dzīve, skumdina vien tas,
Ka pazudīs it viss, kad pienāks beigas –
Gan draugi, mīla, prieks un šķiršanās...

Bet varbūt reiz, kad rudens lieti pārstās,
Viens aizsapņojies dzejnieks rakstīs mums
Par to, ka Laiks kā dakteris mūs ārstē,
Un „kāpēc” – atbildēts būs jautājums.

Tas kādam varbūt raisīs gaišu smaidu,
Un gaisma atkal sirdīs iespīdēs.
Laiks pasmaidīs un darīs to, ko gaidām –
Uz mūžiem apsolītos vārtus vaļā vērs...