Vērtās durvis

Vai tiecoties pretī nezināmajam,
es nepazaudēšu sevi?
Vai nepiekrāpšu tevi?
Es nezinu pēc kā es tiecos,
kam es esmu gatavs ziedoties,
tomēr viens ir skaidrs-netaisos es niekoties!
Viss ir sācis rievoties un šķobīties,kā sols uz trim kājām,
pietrūkst manai sirdij,kartes uz mājām,
tā klejo basām kājām,cauri svešām mājām.
Mājām durvis slēgtas,durvis vērtas,citām gaismas stariņš pat nepiekļūst!
Citā-gaisma par daudz plūst acīs...
Ko atvērtās durvis man sacīs?
Ko no savām lūpām lasīs?
Vai būs man lemts,slieksni pārkāpt,
vai pie durvīm savu cepuri pakārt?!
Ceļi man trīc,nezinu vai nostāvēšu,
vai sevi dubļos mālēšu,
es stāvu un lūkojos vienā punktā,
viss pārvēršas vienā murgā-nekas nenotiek!
Es palieku stāvam,platām acīm,
rožu durtām brūcēm...